Vakara gaita pa laimes malu

[christophermorrm]

Sākšu ar to, ka neesmu azartspēļu fanātiķis. Drīzāk cilvēks, kurš mīl nelielas devas adrenalīna un skaistas lietas. Man patīk vakari, kad pilsēta nomierinās, logs ir vaļā, un es varu vienkārši sēdēt ar tējas krūzi. Tādos brīžos bieži ieslēdzu kādu spēļu automātu tiešsaistē. Nevis tāpēc, ka cerētu uz miljoniem, bet tāpēc, ka process pats par sevi ir kā neliels ceļojums. Un tieši tāpēc es vairs neizvēlos pirmo vietu, ko iemet Google. Esmu iemācījies paskatīties, kas slēpjas aiz nosaukuma. Tā arī nonācu pie vavad. Bez lieliem solījumiem, bez trokšņa. Vienkārši vietne, kas strādā, un tas man ir svarīgākais.

Pagājušā gada vasaras beigās bija tāds posms, kad darbs prasīja daudz, bet atpūta likās kā sapnis. Es sēdēju pie datora vēlu vakarā, kamēr aiz loga lija lietus. Tā bija viena no tām nedēļām, kad nekas neizdodas: projekti kavējas, telefons zvana, un galva ir pilna ar troksni. Es negribēju ne filmu, ne grāmatu. Gribēju kaut ko vienkāršu. Tāpēc atvēru spēļu automātu ar nosaukumu, kas man asociējas ar okeānu. Tajā nav nekas sarežģīts: griežas simboli, skan klusa mūzika, un tu vienkārši elpo. Pēc pāris minūtēm pamanīju, ka elpoju lēnāk. Tas bija interesanti. Spēle neprasīja no manis neko vairāk kā uzmanību. Un tieši tajā vakarā es sapratu, ka man patīk nevis "uzvarēt", bet gan tas mirklis, kad prāts atslēdzas no ikdienas.

Tajā vakarā es nolēmu neizmantot nekādus sarežģītus paņēmienus. Vienkārši uzliku nelielu likmi un griezu. Pirmie griezieni bija tukši, un tas mani pat nedaudz smīdināja. Tad parādījās bonusa simboli. Nekas grandiozs, bet pietiekami, lai es pasmaidītu. Tā ir tā dīvainā sajūta, kad tu zini, ka tas ir tikai skaitlis ekrānā, bet ķermenis reaģē ātrāk par prātu. Sirds sitas nedaudz straujāk, pirksti kļūst nedaudz nepacietīgāki. Un tad pienāk klusums. Es neieguvu lielu summu, bet tas nebija svarīgi. Es ieguvu vakaru, kurā nebija jādomā par darbu. Vēlāk es atvēru vavad vēlreiz, lai paskatītos, kādi bonusi pieejami. Tur bija kaut kas vienkāršs: neliels procents atpakaļ no zaudētajiem griezieniem. Tas nav nekas ekskluzīvs, bet tas maina attieksmi. Tu sāc domāt nevis kā mednieks, bet kā cilvēks, kurš vienkārši spēlē.

Man patīk rudens. Tas ir laiks, kad gribas kaut ko siltu un mierīgu. Pagājušā gada oktobrī es pavadīju divas nedēļas, strādājot no mājām. Katru vakaru pēc septiņiem es izslēdzu darba datoru un atvēru privāto. Tā kļuva par nelielu rituālu, lai gan pats vārds "rituals" man šķiet pārāk smagnējs. Drīzāk tas bija signāls smadzenēm: darbs beidzies, tagad ir tava stunda. Es izvēlējos spēļu automātu ar augļu tematiku. Zināt, tie klasiskie simboli: ķirši, citroni, zvani. Nekas moderns, bet tieši tāpēc tas nomierina. Tajā vakarā es nolēmu izmēģināt citu pieeju. Nevis griezt bez apstājas, bet gan uzlikt sev limitu: piecas minūtes, tad pauze. Piecas minūtes, tad tēja. Tas palīdzēja justies kā pieaugušam cilvēkam, nevis kā bērnam, kurš nevar apstāties. Un tad, kad es atgriezos pie spēles pēc pārtraukuma, man paveicās nedaudz vairāk. Atkal nekas satriecošs, bet pietiekami, lai es justos apmierināts. Tieši tajā brīdī es ieraudzīju, ka vavad piedāvā arī nelielu atgriešanos no zaudējumiem. Tas nav par naudu kā tādu. Tas ir par sajūtu, ka tu neesi viens ar savu risku. Ka kaut kas paliek pāri arī tad, ja vakars neiet pēc plāna.

Esmu runājis ar draugiem par šo tēmu. Daudzi uzreiz saka: "Tas ir tikai veiksmes spēle." Jā, protams. Bet dzīvē daudz kas ir veiksmes spēle. Satikt �īsto cilvēku īstajā laikā. Paspēt uz autobusu. Atvērt pareizo durvju. Man tas šķiet interesanti. Protams, es neuzskatu, ka azartspēles var aizstāt darbu vai attiecības. Tas būtu muļķīgi. Bet tās var būt kā neliela atkāpe no ikdienas. Kā kafija, kas nav nepieciešama, bet padara rītu patīkamāku. Un, ja runājam par vietnēm, tad man patīk, ka vavad nav agresīvs. Nav milzīgu reklāmu, kas kliedz. Nav sajūtas, ka tevi kāds spiež. Tu vienkārši atver, izvēlies spēli, spēlē. Tas ir godīgi.

Ziemā es bieži strādāju vakaros. Tad ir tumšs jau piecos, un tas var nomākt. Bet esmu atradis veidu, kā to padarīt gaišāku. Pagājušā gada decembrī es sāku spēlēt vienu spēļu automātu ar ziemīgu noskaņu. Tur bija sniegpārslas, zvaniņi, zelta krāsas. Katru vakaru es iegriezu dažas reizes. Nevis tāpēc, lai kaut ko iegūtu, bet tāpēc, lai justu svētku sajūtu. Un tad vienā vakarā, kad ārā bija -10 grādi, man paveicās nedaudz vairāk. Es neieguvu tūkstošus, bet ieguvu pietiekami, lai nopirktu dāvanas ģimenei. Tas bija patīkami. Bet vēl patīkamāk bija tas, ka es to negaidīju. Es vienkārši spēlēju, un tad tas notika. Tā ir tā dīvainā nejaušības burvība. Tu nevari to piespiest, bet vari tai ļaut notikt. Un tad, kad tas notiek, tu jūti, ka pasaule nav tik nopietna, kā šķiet.

Esmu pamanījis, ka daudzi cilvēki, kas spēlē, sāk domāt par sistēmām. Viņi meklē modeļus, rakstus, likumus. Es arī tā darīju sākumā. Bet tagad esmu sapratis: jo vairāk tu analizē, jo mazāk tu izbaudi. Tāpēc es vienkārši izvēlos spēli, kas man patīk, un spēlēju tik ilgi, cik man ir interesanti. Ja nav interesanti, es aizveru. Nav jēgas turpināt tikai tāpēc, ka "varbūt". Tas "varbūt" ir visbīstamākais vārds. Tas ir tas pats, kas "vēl vienu reizi" naktī pirms gulētiešanas. Labāk ir apstāties, kad ir labi. Tad paliek patīkama atmiņa, nevis nogurums.

Man patīk arī tas, ka šīs spēles var spēlēt jebkurā laikā. Agrā rītā, kad pilsēta vēl guļ. Vai vēlu vakarā, kad visi jau aizgājuši. Tas ir sava veida personīgais laiks. Nav jāiet uz kazino, nav jāģērbjas, nav jārunā ar citiem. Tu esi viens ar savu ekrānu. Un dažreiz tas ir tieši tas, kas vajadzīgs. Protams, es nesaku, ka tas ir veselīgi visu laiku. Bet, ja tas ir daļa no dzīves, nevis visa dzīve, tad tas var būt patīkami. Esmu iemācījies, ka svarīgi ir nevis tas, cik daudz tu iegūsti, bet gan tas, kā tu jūties pēc tam. Ja pēc spēles jūties labāk nekā pirms tās, tad tas ir bijis vērtīgi. Ja jūties sliktāk, tad kaut kas nav kārtībā.

Reiz es runāju ar cilvēku, kurš strādā finanšu jomā. Viņš teica: "Azartspēles ir paredzētas, lai tu zaudētu." Un viņam ir taisnība no matemātiskā viedokļa. Bet dzīvē nav tikai matemātika. Ir arī emocijas, stāsti, mirkļi. Un tie ir svarīgi. Es neesmu naivs. Es zinu, ka kazino pelna. Bet es arī zinu, ka es varu pelnīt savu prieku. Un tas nav pretrunā. Tas ir līdzsvars. Tāpēc es arī turpinu spēlēt. Ne katru dienu, ne katru nedēļu. Bet tad, kad gribu. Un tas man šķiet godīgi.

Noslēgumā gribu teikt vienu. Ja jūs spēlējat, dariet to prieka pēc, nevis tāpēc, ka jums kaut kas trūkst. Ja jūs to darāt, lai aizbēgtu no problēmām, tad tās problēmas paliks. Bet, ja jūs to darāt tāpēc, ka jums patīk process, tad tas var būt patīkami. Man patīk vakari, kad es varu vienkārši sēdēt, griezt simbolus un domāt par dzīvi. Tas nav nekas liels. Bet tas ir mans. Un dažreiz tas ir viss, kas vajadzīgs.