Pensija, kas nepienāca

[christophermorrm]

Mani sauc Aina. Man ir 64 gadi. Un, kad es saku, ka pensijā dzīvot nav viegli, es nezinu, vai kāds jaunāks mani īsti saprot. Piecsimt eiro mēnesī. No tiem jāmaksā dzīvoklis, elektrība, zāles. Paliek pāri simts, ja ne vairāk, ēšanai. Es neesmu nabaga, bet dzīvoju uz robežas.

Tā nu sanāca, ka mans vienīgais dēls Mārtiņš pirms gada aizbrauca uz Īriju strādāt. Viņš sūta naudu, kad var, bet arī viņam nav viegli. Es viņam nesūdzos. Ko es teikšu? "Mammu, trūkst"? Viņam pietiek rūpju.

Man palika viens vecs dators, ko Mārtiņš atstāja. Internetu es saprotu – ko tur nesaprast? Facebookā paskatos bildes, uzrakstu draudzenēm. Bet vienā vakarā, kad lija lietus un man sāpēja ceļgals, es sāku klīst pa interneta lapām. Kaut kādas spēles, mīklas, krustvārdu risināšana. Un tad es uzgāju reklāmu.

Es pat neatceros, kā to nosauca. Bet tur bija skaistas bildes, spožas gaismas. Un kaut kāds uzraksts par laimestu. Es padomāju – "Aina, tev jau nav ko zaudēt". Un nospiedu.

Tā es nokļuvu casino vavada. Es atzīstos – sākumā nesapratu neko. Visas tās pogas, spēļu nosaukumi, kaut kādi griezieni. Bet bija arī vienkāršas spēles. Tādas kā agrāk – augļi, zvaigznes, septītnieki. Es atcerējos, ka bērnībā mana māte spēlēja spēļu automātus Jūrmalā. Tā pati sajūta – ieliec monētu un ceri.

Es ieliku 10 eiro. Tikai desmit. Es sev teicu – "tas ir kā kino biļete. Izklaidei". Es griezu. Lēni, uzmanīgi. Pirmās desmit reizes – nekas. Nākamās desmit – mazs laimestiņš, 3 eiro. Priecājos kā bērns. Tad atkal nekas.

Pēc pusstundas man bija palikuši 4 eiro. Es jau gribēju ciet. Bet tad es pamanīju, ka tur ir sadaļa ar nosaukumu "Vecās skolas spēles". Atvēru. Tur bija tāda spēle ar ķiršiem un zvaniņiem. Tieši tāda, kādu atcerējos. Uzliku likmi 10 centi. Griezu.

Un tad – ekrāns iemirgojās. Sāka spēlēt mūzika. Es nesapratu, kas notiek. Un pēkšņi redzu – es laimēju 120 eiro. 120! Es pat uzgriezos uz krēsla, lai pārliecinātos, ka neesmu sapņojusi.

Tā bija mana pirmā uzvara. Es izņēmu naudu. Tā atnāca uz manu karti. Es nopirku pārtiku divām nedēļām un zāles. Palika pāri 20 eiro, kurus ieliku atpakaļ krājkasītē.

Pagāja mēnesis. Atkal gala mēnesis, atkal naudas trūkums. Un es atcerējos to vakaru. To sajūtu, kad uzvarēju. Nevis alkatību, bet tādu kā... cerību. Ka varbūt vēl varu pati sev palīdzēt. Nevis gaidīt, ka dēls sūtīs vai valsts dos.

Es atkal atvēru casino vavada. Šoreiz es jau zināju, kā tas strādā. Es ieliku 20 eiro. Sāku ar to pašu veco spēli ar ķiršiem. Bet šoreiz veiksme nebija mana draudzene. 20 pārvērtās par 10, 10 par 4. Es jau domāju – "nu, Aina, beidz". Bet kaut kas teica – vēl vienu reizi. Pēdējo.

Es pārslēdzos uz citu spēli. Kaut kāda ar dimantiem un zeltu. Uzliku mazāko likmi. Griezu. Pēc pieciem griezieniem – nekas. Pēc desmit – mazs bonuss, 14 eiro. Man atkal bija 18. Es turpināju.

Pēc pusstundas es biju atpakaļ pie 20. Ne uzvarējusi, ne zaudējusi. Es jau gribēju beigt, bet tad pamanīju, ka spēlei ir "automātiskās griešanās" poga. Nospiedu. 20 griezieni. Es aizgāju uz virtuvi uzvārīt tēju.

Atgriežoties, es ieraudzīju, ka ekrānā deg gaismas. Visas. Lielais bonuss. 870 eiro. Es nometu tējas krūzi uz grīdas. Tā saplīsa, bet es to pat nemanīju. Es skatījos uz to ciparu. 870. No 20. Mana pensija uz pusotru mēnesi.

Es izņēmu visu. Sēdēju un domāju – "Aina, tas ir brīnums". Bet tas nebija brīnums. Tā bija veiksme. Un es sapratu vienu – vajag apstāties, kamēr esmu priekšā.

Es nepastāstīju nevienam. Tikai savai draudzenei Mirdzai. Viņa teica – "Aina, tu esi traka. Tas ir kā kazino". Un es teicu – "Jā, bet es uzvarēju". Viņa klusēja.

Pagāja vēl divi mēneši. Es dzīvoju normāli. Bet tad pienāca Ziemassvētki. Gribēju nopirkt dēlam dāvanu, bet naudas nebija. Viņš teica – "Mammu, neko nevajag". Bet es gribēju. Tāpēc es atkal ielogojos casino vavada.

Es ieliku 30 eiro. Ne vairāk. Es apsolīju – ja zaudēšu, tad beigšu uz visiem laikiem. Sāku spēlēt jaunu spēli – ar eņģeļiem un dēmoniem. Skaista, bet sarežģīta. Sākumā veicās – 30 pārvērtās par 50. Tad par 80. Es jutos nepārvarama. Palielināju likmes.

Un tad – kritiens. 80 pārvērtās par 40. 40 par 15. 15 par 0. Es biju zaudējusi visu. Sēdēju un domāju – "Aina, tu taču zināji". Bet es zināju arī to, ka tā ir spēle. Un ka agrāk esmu uzvarējusi.

Es ieliku vēl 20. Pēdējos, kas man bija. Spēlēju to pašu spēli ar eņģeļiem. Griezu lēni. Pēc divdesmit minūtēm man bija 12. Pēc četrdesmit – 6. Jau grasījos ciet, kad ekrānā parādījās uzraksts: "Džekpots". Es nesapratu, ko tas nozīmē. Bet tad skaitītājs sāka griezties. 100, 300, 600, 1200. Tas apstājās pie 1440 eiro.

Es nespēju noticēt. 1440. Es nopirku dēlam dāvanu – labu, siltu jaku. Viņam Īrijā auksts. Es nopirku sev zāles uz trim mēnešiem. Un palika pāri. Es izņēmu visu un aizgāju no casino vavada.

Tas bija pirms astoņiem mēnešiem. Kopš tā laika ne reizi neesmu ielogojusies. Kāpēc? Tāpēc, ka es uzvarēju, bet es arī redzēju, cik viegli ir zaudēt. Es redzēju, kā 30 eiro pazūd desmit minūtēs. Un es sapratu – es esmu veca sieviete. Man nav laika un naudas, lai atgūtu zaudēto. Man ir tikai viena dzīve, un es to nevēlos pavadīt, griežot ruļļus.

Bet es neesmu pret casino vavada. Es esmu pateicīga. Tā man iedeva dāvanu, ko neviens cits nevarēja – iespēju palīdzēt sev un savam dēlam. Ziemassvētkos viņš atvēra to jaku un teica – "Mammu, no kurienes tev nauda?" Es pasmaidīju un teicu – "No veiksmes, dēls. No veiksmes."

Viņš nesaprata. Bet es sapratu. Dažreiz dzīvē tev nav jābūt bagātam, lai justos bagāts. Tev tikai vajag vienu labu dienu. Vienu labu griezienu. Un tad – tad tu ej prom. Tā es izdarīju. Un es nekad neesmu nožēlojusi.